Zenta Logina dzimusi 1908. gada 23. augustā Rīgā kalpotāja Kārļa Knopes ģimenē. Tēvs bija rasētājs - zīmētājs. Pirmā pasaules kara laikā viņas vecāki kopā ar bērniem pārceļas uz Maskavu, kur tēvam izdodas atrast rasētāja darbu. 1920. gadā ģimene atgriežas Latvijā. 1925. gadā Zenta Knope iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā, kur mācās glezniecības nodaļā pie Romana Sutas, bet 1928. gadā mācības akadēmijā pārtrauc. Tālākais pilnveidošanās ceļš saistīts ar Romana Sutas un akadēmiķa Sergeja Vinogradova privātstudijām (1928.-1931.). Trīsdesmitajos gados viņa R. Sutas studijā strādā par asistenti dienas nodaļā, bet 1936. gadā Berlīnē trīs mēnešus mācās tekstīliju zīmēšanu. Atklātībā Zentas Knopes - Loginas darbi parādās kopš 1932. gada - viņa piedalās biedrības "Zaļā Vārna" izstādē, vēlāk ik gadus arī Kultūras fonda, Latviešu tēlojošo mākslinieku biedrības rīkotajās un citās izstādēs. Tā laika kritikās lasāmas atzinīgas atsauksmes par jaunās mākslinieces devumu - figurālajām kompozīcijām, klusajām dabām, ainavām un portretiem. 1933. gadā māksliniece salaulājas ar Bonifāciju Loginu. 1941. gadā B.Loginu apcietina, un nākošie gadi Zentai Loginai paiet mokošā neziņā, jo par vīra likteni padomju iestādes nekādas ziņas nesniedz. Neko neizdodas uzzināt arī vācu okupācijas laikā. Nevarēdama noskaidrot, kas noticis ar viņas vīru, māksliniece 1948. gadā spiesta iesniegt tiesā laulības šķiršanas pieteikumu. Tikai tad viņai paziņo, ka B.Logins miris jau 1942. gadā. Zenta nav noticējusi tiesas paziņojumam un joprojām gaidījusi vīru... Trīsdesmito gadu gleznas māksliniece parakstījusi "Z.Knope - Logina", vēlākos darbus viņa paraksta tikai "Z.Logina" - varbūt arī tas ir nesalauztas dvēseles spēka apliecinājums.
Kopš kara beigām māksliniecei nav savas darbnīcas - viņa dzīvo un strādā komunālā dzīvoklī. Šajos gados, kad izmisums mijās ar nepiepildītām cerībām, viņa spējusi radīt daudzus emocionāli bagātus, gaišas sirsnības pilnus ziedu gleznojumus, žanra gleznas, lauku un pilsētas ainavas, jūras skatus. 1945. gadā Z.Loginu uzņem Latvijas Padomju Mākslinieku savienības gleznotāju sekcijā. Māksliniece piedalās Rīgā un Maskavā rīkotajās izstādēs, saņem arī vairākus valsts pasūtījumus. 1950. gadā mākslinieci izslēdz no Mākslinieku savienības, oficiālais iemesls - formālisms un neatbilstība sociālistiskā reālisma prasībām. Līdz ar to viņa zaudē iespēju izstādīt savas gleznas. Sākas dzīve izolācijā, kas ilgst līdz pat mākslinieces mūža beigām 1983. gadā. Tomēr Z.Logina ne uz brīdi nepārtrauc strādāt. 1953. gadā Loginu atkal uzņem Mākslinieku savienībā, bet - lietišķās mākslas sekcijā, un turpmāk viņa drīkst izstādīt tikai tekstilijas. Lai nopelnītu iztiku, piecdesmitajos gados Logina zīmē metus tekstilrūpniecības vajadzībām. Arhīva materiāli liecina, ka viņa vairākkārt pārdevusi grāmatas, mēbeles un citas mantas. Šajā laikā Loginai ne tikai ir liegta iespēja izstādīt savus darbus, saņemt kolēģu vērtējumu un skatītāju atsaucību - viņu vairākkārt uz pratināšanām sauc VDK. Zentas Loginas mākslinieciskajā attīstībā vērojami vairāki posmi. Agrīnā glezniecība - portreti, ainavas, klusās dabas, figurālās kompozīcijas - iekļaujas tā laika latviešu glezniecības stilistisko īpašību kopumā un liecina par mākslinieces talantu. Darbos jūtama saikne ar pagātnes tradīcijām, kā arī jaunu māksliniecisku iespēju meklējumi. Četrdesmitajos - piecdesmitajos gados māksliniece intensīvi strādā klusās dabas žanrā. Daudzās brīvi uzgleznotās ziedu kompozīcijās Z.Loginai visvieglāk risināt tīri gleznieciskus, koloristiskus uzdevumus. Tas ir dziļu iekšēju pārdomu un radošas potences uzkrājuma laiks - sava veida sagatavošanās jaunam daiļrades periodam, kurā atklāsies viss mākslinieces talanta spēks un vienreizība. Sešdesmitajos gados Loginas mākslinieciskais rokraksts mainās - mākslinieces iztēle un iekšējā pasaule ir tik bagāta, ka viņa nepiespiesti un dabiski pāriet no reālistiskā uz abstrakto tēlojuma manieri. Šo darbu saturs un stils krasi atšķiras no iepriekšējā perioda darbiem - daudzi no tiem veltīti Kosmosa tēmai un atklāj mākslinieces iekšējo izaugsmi, dziļi filosofiskas pārdomas. Pastāvīga tieksme pārvarēt ierastās robežas, eksperimentēt ar formām un materiāliem kļūst par Z.Loginas radošās personības būtisku iezīmi. Viņu arvien biežāk neapmierina gleznojums vienā plaknē - oriģinālā tehnikā top ciļņi un skulpturāli veidojumi. Redzot Loginas mūža pēdējās desmitgadēs paveikto, grūti iedomāties, kā visu to radījusi viena pati fiziski trausla sieviete. Šie darbi tik idejām pārbagāti un to klāsts tik daudzveidīgs, ka šķiet - māksliniecei brīžiem grūti bijis materializēt visu iztēlē skatīto. Kopš 1967. gada izstādēs mūsu valstī un ārzemēs regulāri parādās gobelēni, kurus pēc Loginas metiem darinājusi viņas māsa Elīze Atāre (1915.-1993.) - tā ir vienīgā plašākai sabiedrībai tolaik pieejamā informācija par Loginas daiļradi. To, ka māksliniece komunālajā dzīvoklī turpina intensīvi gleznot, zina tikai viņas tuvākie draugi un radinieki.
Jau kopš 40. gadiem E.Atāre dzīvo kopā ar māsu un, lai Zenta varētu netraucēti nodoties radošajam darbam, uzņemas dzīves praktiskās rūpes. Lai labāk realizētu Zentas ieceres, Atāre 48 gadu vecumā apgūst aušanas prasmi un vēlāk izstrādā oriģinālu gobelēnu darināšanas tehniku. 1983. gada 21. decembrī Zenta Logina aiziet aizsaulē. Un tikai 1987.gada martā - aprīlī Sv. Pētera baznīcā notiek viņas pirmā personālizstāde, kuras ekspozīcijā E.Atāre iekļāvusi vienīgi vēlīnā perioda darbus. Īsā laikā to skatījuši apmēram 40 tūkstoši apmeklētāju. Nākošās
Z.Loginas personālizstādes - Tukuma Mākslas muzejā (1995.) un Mākslinieku
savienības galerijā (1996.). 1998. gada decembrī Rīgā, Dekoratīvi
lietišķās mākslas muzejā eksponētas Z.Loginas - E.Atāres tekstilijas,
savukārt galerijā "Asūna" skatāmas Z.Loginas gleznas un
reljefi. Vairums Loginas klasisko žanru darbu līdz šim tā arī nav
izstādīti. |
